5 vadītāju tipi jeb kāpēc jums nav īstas konkurences

Veicot kārtējo auditu klientam, es aizdomājos par to, ka eksistē vairāki uzņēmēju tipi. Lielākā daļa cilvēku neapjauš, ka pēdējo piecu gadu laikā pasaule ir bezcerīgi mainījusies, taču eksistē tie daži uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie, kas tomēr notiekošo aptver. Zemāk es aprakstīšu piecus domāšanas veidus, kurus man izdevās noteikt savām vajadzībām vairāku darba gadu laikā.

“Mums viss ir labi”

Tā ir tā uzņēmuma vadības prātos esošā stadija, kad vadītājs (vai īpašnieks) uzskata, ka viss ir labi un uzlabot vairs īsti nav, ko. Mani personīgie novērojumi liecina par to, ka šāda veida gadījumi parasti ir novērojami tādos uzņēmumos, kuros ir apstājusies straujas attīstības fāze. Ja kaut kāda izaugsme arī ir novērojama, tad parasti tāpēc, ka rodas inerce, kas uzkrāta aktīvās attīstības gados, vai arī, pateicoties tirgus pieaugumam. Jebkura inovācija šādos uzņēmumos tiek pieņemta ar grūtībām. Nereti darbinieki sabotē lielāko jauninājumu daļu.

“Manuprāt, mums viss ir labi”

Kā arī iepriekšējā tipā, arī šajā uzņēmuma tipā jauninājumi – tas ir ļoti sāpīgs process. Šādos uzņēmumos parasti ir divi spēka centri, viens no kuriem labi apzinās vai arī vismaz nojauš par nepieciešamību ieviest kārtību biznesa procesos, savukārt otram “viss ir labi”, un neko mainīt nevajag. Šāda veida gadījumus es bieži novēroju ģimenes biznesā, kad dēls, kas ir ieguvis lielisku izglītību, apzinās, kādas sekas bezdarbība var izraisīt XXI gadsimtā, savukārt tēvs uzskata, ka var strādāt tāpat, kā iepriekš. Un, gluži kā iepriekšējā piemērā, arī šajā gadījumā šādi uzņēmumi neattīstās. Apgrozījums nevis pieaug, bet gan gluži pretēji – tikai samazinās.

“Viņiem viss ir labi”

Tā ir stadija, kad vadītājs daudz lasa, zina, cik labs bizness ir izveidots lielākajiem tirgus kolēģiem, taču tajā pašā laikā uzskata, ka viņu pašu biznesā nevar pielietot nevienu no risinājumiem, kurus ir ieviesis konkurents. Vadītāji uzskata, ka viņu vadībā esošais bizness ir unikāls, un pasaulē neviens neko tādu nav pat iedomājies darīt. Pēc maniem novērojumiem parasti tie ir cilvēki vecumā no 40 līdz 55 gadiem. Tie tik tiešām ir veiksmīgi “divtūkstošo gadu” uzņēmēji, un šādu cilvēku komandā var būt visdažādākie cilvēki – gan tādi, kas ir atvērti inovācijām, gan arī tādi, kas ir pilnībā inerti progresa kontekstā.

“Mums viss ir!”

Šajā stadijā uzņēmējs skaidri apzinās tehnoloģiju attīstības pakāpi un jau ir kaut ko ieviesis. Visdrīzāk tā ir atsevišķi ieviesta tehnoloģija kā, piemēram, IP telefonija vai vienkārša CRM sistēma. Realitātē bizness funkcionē “pa vecam”, un šo tehnoloģiju ieviešana ir tikai “ķeksīša pēc”. Ļoti bieži no šādiem uzņēmējiem var dzirdēt stāstus par to, ka viņi bija pirmie senos un nevienam vairs atmiņā neesošos gados. Mani novērojumi norāda uz to, ka tādas var būt visdažādākās kompānijas. Tās var gan attīstīties, gan arī zaudēt savu tirgus daļu. Viss ir atkarīgs no vadītāja īstās spējas un talanta vadīt biznesu. Šādi biznesa pārstāvji neveic nekādas biznesa procesu analīzes, un arī izpratnes par to, kā reāli strādā tehnoloģijas, viņiem arī nav. Taču viņi par to nezina.

Patiess inovators

Te nu mēs esam – beidzot nokļuvuši līdz inovatora tipam. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, taču savā karjerā es esmu sastapis visa vecuma inovatorus. Lai man pārmet seksismu, ja tā tīk – bet es esmu saticis tikai vīriešus – inovatorus. Protams – īpašu vajadzību pēc tehnoloģiju ieviešanas izjūt tieši jaunieši, taču tas vēl nenozīmē, ka viņi ir inovatori. Inovators – tas ir cilvēks ar galvenokārt sistēmisku domāšanu. Tie ir nosvērti cilvēki, kuri, lai arī varbūt nav zinoši tehnoloģiskajā ziņā, taču viņi ļoti precīzi saprot, kas ir biznesa process. Šiem cilvēkiem parasti ir strauji augošs bizness, un tas nenozīmē, ka viņiem obligāti ir virkne ieviestu tehnoloģiju, taču viņi ļoti labi zina, kad un ko tieši viņi vēl ieviesīs. Es reti sastopu šādus cilvēkus, taču vēl neviens no šāda veida viesiem no mūsu uzņēmuma nav aizgājis bez līguma rokās. Te man ir jāatzīst – šādus projektus realizēt ir tīrā bauda.

Secinājumi

Vēl es esmu pamanījis, ka inovators ir aptuveni katrs piecdesmitais cilvēks, kuru es sastopu. Šiem cilvēkiem piemīt tendence aptvert lielu tirgus daļu, un reālas konkurences tādiem nemaz nav.

Atteikšanās no atbildības. Autora viedoklis var nesakrist ar uzņēmuma viedokli, taču es esmu šī biznesa līdzīpašnieks, tāpēc secinājumus varat izdarīt paši. Lai jums daudz lielu darījumu!